Spēles autors - Kristaps Auzāns

​

Komentārs par šo spēli:

 

Esmu veidojis daudz un ļoti dažādas spēles — no Imanta Ziedoņa biogrāfijai veltītiem piedzīvojumiem līdz partizānu bunkura būvei slēgtā skolā Vanagos. Taču šī spēle ir īpaša. Tajā strādāju tandēmā ar mākslīgo intelektu, tikai nevis kā ar palīgu, bet gan kā ar instrumentu un komandas biedru, kura vājības bija jāatklāj, lai spēle izdotos.

​

Mākslīgais intelekts ir fenomenāls darba partneris — tas spēj dažu sekunžu laikā atrast milzīgu informācijas apjomu, analizēt datus un piedāvāt risinājumus. Taču reizēm tas nespēj paveikt šķietami pavisam vienkāršas lietas. Piemēram, tam var sagādāt grūtības izveidot paroli, kas būtu tieši sešus burtus gara, jo tas ne vienmēr precīzi uztver simbolu skaitu.

​

Kopā mēs daudz sarunājāmies un spriedām par cilvēku un tehnoloģiju atšķirībām. Bieži jutos kā psihologs, kuram mākslīgais intelekts vaļsirdīgi stāsta par saviem ierobežojumiem. Taču, kā nereti gadās, teiktais un realitāte ne vienmēr sakrita. Daudzi piemēri, kurus MI pats minēja kā savas vājās vietas, praksē nemaz neizrādījās tik problemātiski. Tas veiksmīgi tika galā ar uzdevumiem, kuros biju gaidījis neveiksmes, un dažkārt no cilvēka atšķīrās daudz mazāk, nekā sākotnēji šķita.

Tāpēc, veidojot šo spēli, arvien vairāk nācās domāt nevis par tehnoloģijām, bet par cilvēku. Kas īsti mūs padara par cilvēkiem? Kas ir tas, ko mēs spējam, bet mašīnas vēl tikai mēģina izprast?

​

Piemēram, vienā no spēles uzdevumiem cilvēks stāsta par sliktu pašsajūtu. Mākslīgais intelekts gandrīz uzreiz steidzas sniegt padomu. Savukārt mēs, cilvēki, biežāk vispirms uzdodam jautājumus, mēģinām izprast situāciju, noskaidrot notikumu kontekstu un saprast, kas cilvēku novedis līdz šādām sajūtām. Mums svarīga ir ne tikai problēma, bet arī stāsts, kas aiz tās slēpjas.

​

Šī spēle ir veidota, lai izceltu mūsu cilvēcību — spēju veidot saiknes starp šķietami nesaistītām lietām, orientēties savā kultūrā, uztvert telpu, saprast neverbālus signālus un pamanīt ikdienas nianses, kuras bieži vien pat neapzināmies. Tā atgādina, ka cilvēka stiprā puse nav tikai zināšanas, bet arī pieredze, intuīcija un izpratne par apkārtējo pasauli.

​

Ceru, ka šī spēle mudinās tās dalībniekus vairāk uzticēties sev, ieguldīt savā izaugsmē un izmantot mākslīgo intelektu kā rīku, nevis domāšanas aizvietotāju.

Savukārt pirmā lieta, ko izdarīju pēc spēles pabeigšanas, bija pavisam vienkārša. Es notrausu putekļus no veca magnetofona, ieliku grupas "Tumsa" kompaktdisku un baudīju mūziku bez jebkādu algoritmu starpniecības. Ierobežotās iespējās slēpjas savdabīga maģija!

​